Ko nozīmē Fief un Vassalage?

Viduslaiku Eiropas kontekstā jēdzieni ofiefandvassaage bija sociālās, ekonomiskās un politiskās struktūras pamatā, kas pazīstama kāfeodālisms. Šie termini atspoguļo varas, pienākumu un zemes pārvaldības galveno dinamiku, kas veidoja dzīvi viduslaikos, aptuveni no 9. līdz 15. gadsimtam. Lai saprastu, kā darbojās viduslaiku sabiedrība, jo īpaši tās hierarhiskā rakstura, kad attiecības tika noteiktas ar savstarpēju pienākumu, nevis centralizētu birokrātisku kontroli, ir ļoti svarīgi saprast, kā darbojās viduslaiku sabiedrība.

Šajā rakstā ir apskatīts vēsturiskais fons, lēņu un vasaļu nozīme, kā arī sarežģītais attiecību un pienākumu tīkls, kas raksturoja feodālo sistēmu.

Feodālisma vēsturiskais fons

Feodālisma attīstība un, paplašinot, lēņa un vasaļa attīstība, radās centralizētās varas sabrukuma rezultātā pēcRietumu Romas impērijaskrišanas 5. gadsimtā. Romiešu infrastruktūrai pasliktinoties un pieaugot ārējiem draudiem, vietējiem vadītājiem bija jāatrod jauni veidi, kā aizsargāt savas teritorijas un uzturēt kārtību. Tas noveda pie varas decentralizācijas un feodālu attiecību nodibināšanas starp kungiem un viņu padotajiem.

Līdz 9. gadsimtamKārļa Lielā impērijabija nodrošinājusi īslaicīgu vienotības sajūtu Eiropā, taču pēc viņa nāves impērija sadalījās mazākās politiskās vienībās. Šis nestabilitātes periods, kā arī pastāvīgie draudi no ārējiem iebrucējiem, piemēram, vikingiem, ungāriem un musulmaņiem, radīja nepieciešamību karaļiem un muižniekiem deleģēt militāros un administratīvos pienākumus. Tieši šajā sadrumstalotajā un haotiskajā vidē radās sistēmas virsraksts un vasaļģija.

Fief: uz zemes balstītas bagātības pamats

Afief (vaifeudumlatīņu valodā) attiecas uz zemes gabalu vai, plašākā nozīmē, īpašumu, ko kungs piešķīris vasalim apmaiņā pret īpašiem pakalpojumiem, jo ​​īpaši militāro palīdzību. Feodālās ekonomikas galvenais bagātības avots bija feodālais īpašums, jo zeme tajā laikā bija visvērtīgākā vērtība. Atšķirībā no mūsdienu priekšstatiem par īpašumu, īpašumtiesības uz zemi nenozīmēja pilnīgu un absolūtu kontroli pār zemi. Tā vietā tas vairāk atgādinājanosacījumu valdīšanu— lēģeris tika aizdots vasalim, kamēr tika izpildīti noteikti pienākumi.

Atkarībā no piešķirtā un starp kungu un vasali noslēgtā līguma veida bija dažādi lēņu veidi:

• Zemes pavalde: visizplatītākais veids, kad zeme tika piešķirta apmaiņā pret pakalpojumiem. Tas var ietvert jebko, sākot no vienas saimniecības līdz lieliem teritorijas gabaliem.
• Biroja īpašums: dažos gadījumos federālais īpašums var nebūt zeme, bet gan pilnvarots amats, piemēram, gubernatora vai tiesas loma. Ienākumi, kas gūti no nodevām vai nodokļiem šajā amatā, bija vasaļa fefs.
• Nomas maksas: retākos gadījumos vasalim var tikt piešķirtas tiesības iekasēt nomas maksu no noteiktiem īpašumiem bez tiešas kontroles pār pašu zemi.

Vasalage: feodālās lojalitātes tīkls

Termins vassalag attiecas uz personīgām attiecībām starp kungu un avasalu, kur vasalis apņēmās lojalitāti un kalpošanu kungam apmaiņā pret aizsardzību un lēņa izmantošanu. Šī savstarpējo saistību sistēma veidoja viduslaiku sabiedrības mugurkaulu, valdības centralizēto kontroli aizstājot ar savstarpēji atkarīgu attiecību tīklu.

Kļūšana par vasali sākās ar oficiālu ceremoniju, kurā vasalis deva ķīlu un uzticību kungam. Tie bija svinīgi akti, kas saistīja abas puses:

• Homge: Godināšanas ceremonijas laikā vasalis nometās ceļos kunga priekšā, salika rokas starp kunga rokām un nodeva lojalitātes zvērestu. Šis akts simbolizēja personīgo saikni starp viņiem. Vasalis apņēmās kalpot kungam un aizsargāt viņa intereses.
• Uzticība: pēc godināšanas vasalis nodeva pārkāpuma zvērestu, apsolot palikt lojāls un uzticīgs. Uzticība bija dziļāka un saistošāka ķīla nekā vienkārša lojalitāte, jo tai bija reliģiskas un morālas sekas. Zvēresta laušana tika uzskatīta ne tikai par personisku nodevību, bet arī par kristīgo vērtību pārkāpumu.

Vasaļa galvenais pienākums bija sniegt militāro dienestu savam kungam. Laikā, kad karadarbība bija bieža un armijas nebija profesionālas vai centralizētas, kungi bruņoto spēku nodrošināšanā lielā mērā paļāvās uz saviem vasaļiem. Atkarībā no lēņa lieluma vasalis var kalpot kā bruņinieks, vadīt savu karavīru kontingentu vai pat vadīt nelielu armiju.

Vasaļa papildu pienākumos ietilpa:

• Padome un padoms: vasalim bija jākonsultējas kungam un jāsniedz padoms svarīgos jautājumos, tostarp politiskajos jautājumos.al, militārie un ekonomiskie jautājumi.
• Finansiāls atbalsts: vasaļiem bieži bija jāsniedz kungam finansiāla palīdzība noteiktos apstākļos, piemēram, jāmaksā par kunga izpirkuma maksu, ja viņš tika sagūstīts kaujā vai jāsedz kunga dēla bruņinieka iecelšana vai pūra nodrošināšana. meita.
• Viesmīlība: dažkārt vasaļiem bija pienākums uzņemt kungu un viņa svītu, kad viņi apmeklēja vasaļa īpašumu, nodrošinot pārtiku, pajumti un izklaidi.

Attiecības nebija vienpusējas. Kungiem bija nozīmīgi pienākumi pret saviem vasaļiem, un vissvarīgākais bija pienākums nodrošināt aizsardzību. Kungam bija paredzēts aizsargāt vasaļa zemes no ārējiem draudiem un nodrošināt, lai vasalis arī turpmāk varētu gūt ienākumus no lēņa. Tika gaidīts, ka lordiem ir jāievēro lēņa noteikumi un viņi nevarēja to patvaļīgi atsaukt bez iemesla.

Feodālās sabiedrības hierarhiskā struktūra

Feodālā sabiedrība bijahierarhiska piramīda, kuras augšgalā bija karalis vai monarhs, kam sekoja spēcīgi muižnieki un garīdznieki, bet pēc tam zemāki muižnieki, bruņinieki un citi vasaļi. Katrs šīs hierarhijas līmenis bija balstīts uz lēņu un vasaļu attiecībām.

Piramīdas augšpusē stāvēja ķēniņš, kurš bija augstākais valdnieks. Karaļi bieži piešķīra lielus lēņus saviem svarīgākajiem muižniekiem — hercogiem, grāfiem un baroniem —, kuriem, savukārt, bija savi vasaļi. Tomēr pat karaļi ne vienmēr bija visvareni. Viņu varu bieži ierobežoja viņu vasaļu spēks, un daudzos gadījumos spēcīgi muižnieki varēja vairāk kontrolēt savas zemes nekā pats karalis.

Viens no aizraujošākajiem feodālisma aspektiem bija feodācija, kad vasaļi paši kļuva par kungiem, piešķirot daļu no sava lēņa subvasaļiem. Tas radīja sarežģītu attiecību tīklu, kurā lojalitāte varēja sadalīties starp vairākiem kungiem. Ārkārtējos gadījumos vasalis var iegūt zemi no vairākiem kungiem, izraisot potenciālus interešu konfliktus, īpaši, ja paši kungi bija sāncenši.

Feodālisma noriets

Vēlajos viduslaikos lēņu un vasaļu sistēma sāka panīkt, ko vājināja vairāki faktori:

• Monarhiju centralizācija. Tā kā karaļi tādās valstīs kā Francija un Anglija nostiprināja varu, viņi arvien vairāk paļāvās uz algotiem karavīriem (pastāvīgām armijām), nevis uz vasaļiem balstītu militāro dienestu.
• Izmaiņas ekonomikā. Naudas ekonomikas attīstība nozīmēja, ka zeme vairs nebija vienīgais bagātības avots. Lordi varētu pieprasīt īri valūtā, nevis militāro dienestu, vēl vairāk graujot feodālo struktūru.
• Melnā nāve: postošais mēris, kas 14. gadsimtā plosīja Eiropu, nogalināja ievērojamu iedzīvotāju daļu, izjaucot darba modeļus un graujot feodālo ekonomiku.
• Zemnieku sacelšanās un sociālās pārmaiņas: pieaugošā neapmierinātība zemāko slāņu vidū kopā ar pakāpenisku pāreju uz centralizētākām pārvaldības formām izraisīja stingrās sociālās hierarhijas, no kuras bija atkarīgs feodālisms, eroziju.

Feodālisma evolūcija un noriets

Feodālisma sākumposmā afief piešķiršana galvenokārt bija saistīta ar militāro dienestu. Tomēr, Eiropai stabilizējoties augstajos viduslaikos (11.–13. gadsimtā), koncentrēšanās uz militāro dienestu atslāba. Fīfi kļuva vairāk saistīti ar ekonomiskiem pasākumiem, nevis ar militāriem pienākumiem vien.

Dienesta maiņa Atļauts vasaļiem maksāt naudas summu (pazīstams kāscutage) militārā dienesta sniegšanas vietā. Šīs pārmaiņas atspoguļoja plašāku ekonomikas pāreju uz monetāro ekonomiku. Lordi varētu izmantot šo naudu, lai algotu profesionālus karavīrus, samazinot atkarību no personīgā militārā dienesta un vājinot feodālās saites.

Feodālisma noriets ir cieši saistīts ar spēcīgu monarhiju veidošanos, kas centās centralizēt varu un samazināt muižniecības ietekmi. Karaļi sāka apliecināt lielāku autoritāti un centralizēja savu varu, izveidojot pastāvīgas armijas, kuras finansē no nodokļiem, samazinot viņu paļaušanos uz vasaļiem.

Pilsētu uzplaukumam un anurbanu ekonomikas izaugsmei bija nozīmīga loma feodālisma pagrimumā. Pilsētas kļuva par saimnieciskās darbības centriem, neatkarīgi no feodālajām saistībām. Pieaugošā zemes komercializācija ļāva iegūt lielāku ekonomisko neatkarību, vājinot tradicionālo feodālo sistēmu.

Melnā nāve (13471351) izraisīja nopietnu darbaspēka trūkumu un vājināja feodālo sistēmu. Tā kā zemi varēja strādāt mazāk zemnieku, izdzīvojušie strādnieki prasīja labākas algas un labākus apstākļus, graujot bdzimtbūšanas un tradicionālās darba saistības.

Vēlajos viduslaikos notika jaunas juridiskās un administratīvās izmaiņas, kas atspoguļoja Eiropas pārvaldības ainavu. Monarhi izstrādāja nacionālos tiesību aktus un centralizētu tiesu, samazinot feodālo tiesu varu. Privātās karadarbības aizliegums un birokrātijas pieaugums vēl vairāk iedragāja feodālās muižniecības varu.

Fifa un vasala mantojums postfeodālajā Eiropā

Lai gan feodālisms norisinājās, mantojums un mantojuma mantojuma dienests turpināja veidot Eiropas sabiedrību. Zemes īpašuma un īpašuma tiesību sistēma joprojām sakņojas feodālās tradīcijās, ietekmējot mūsdienu īpašuma tiesību attīstību.

Turklāt aristokrātija, kas radās feodālisma laikā, turpināja dominēt Eiropas sabiedrībā gadsimtiem ilgi, saglabājot politisko un sociālo varu pat tad, kad monarhija centralizēja varu.

Secinājums

Ofiefandvassage sistēma bija viduslaiku Eiropas sabiedrības būtiska sastāvdaļa, kas ietekmēja tās politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras. Neskatoties uz tā pagrimumu vēlajos viduslaikos, feodālisma mantojums turpināja veidot Eiropas vēsturi, sākot no īpašuma tiesībām līdz sociālajām hierarhijām. Feodālisms, iespējams, ir izbalējis, taču tā ietekme uz Eiropas civilizācijas gaitu joprojām ir nenoliedzama.